Muzeja izstāžu zālē varam aplūkot ne tikai gar sienām izkārtotos lielos skapjus, bet arī centrālos skapjus, kas nereti atsevišķi izvietoti izstāžu zāles vidū.Tas, kas viņiem ir kopīgs, tas ir, skatiens pret publiku, ir atdalīts ar stiklu.Bet ir arī izstādes, kurās eksponāti bieži vien ir eļļas gleznas un skulptūras, kas nav izvietotasvitrīna, bet izmantojiet drošības līnijas un žogus, lai kontrolētu attālumu starp skatītājiem un eksponātiem.

Var redzēt, ka divas izmantošanas metodesstikla vitrīnaun žogu ierīkošana ir ierīkota pēc mūsdienu muzeju rašanās, un tagad kļuvuši par muzeju izstāžu tradīciju.Izmantojot stikla vitrīnu skapjus, lai izolētu eksponātus no kopējās izstāžu zāles vides, no vienas puses, var izvairīties no skatītāju saskarsmes ar eksponātiem un izvairīties no bojājumu riska;no otras puses, tas var radīt nelielu vidi izstāžu skapju iekšpusē, kas var uzturēt eksponātus nemainīgā temperatūrā un mitrumā.Tas ir īpaši svarīgi organisko vielu un metāla kultūras relikvijām.

Kāds vitrīnas stikls ir labs?

Ir divi galvenie novērtēšanas rādītāji: displejs un drošība.

Izstādīšanas īpašums

Kā mēs visi zinām, gaisma, kas iet cauri stiklam, noteikti mainās.Tā sauktais displejs ir konverģences raksturs starp eksponātu skatīšanos caur stiklu un tiešu skatīšanos uz eksponātiem.To var arī iedalīt divos indikatoros: gaismas caurlaidība un atstarošana.

Vitrīnas stikls ar augstu gaismas caurlaidību caur stiklu zaudēs mazāk gaismas, un skatītāji jutīs, ka stikls ir ļoti dzidrs.Vitrīnas stikls ar augstu atstarošanas spēju ir viegli atstarojams, gaismai nokļūstot stiklā, un skatītāji var redzēt atspīdēto figūru no stikla, ietekmējot vizuālo efektu.Lai gan īpaši baltā stikla gaismas caurlaidība ir augsta, bet atstarošanās spēja nav ideāla, joprojām ir viegli izveidot figūru.Šobrīd vairāki pašmāju stikla ražotāji var ražot zemas atstarošanas stiklus, kuru atstarošanas spēja ir mazāka par 1%, un vizītē būtībā nav nevienas figūras, kas būtībā atrisina atstarošanas problēmu.

Drošība

Glāze nomuzeja vitrīnaizolē eksponātus no apkārtējās vides, tāpēc tai jābūt stingrai.Tā sauktā drošība ir īpašība pretoties spēkam caur stiklu, nesalaužot.To var arī iedalīt divos rādītājos: stingrība un pašeksplozijas novēršana.

Slēptas briesmas muzeja drošībai ir ļaunprātīgi laupītāji, kuri tieši izsit izstāžu skapju stiklus un aizved eksponātus.Pašlaik lielākajā daļā muzeju tiek izmantots rūdīts stikls, kas izgatavots no parastā stikla pēc ātras uzsildīšanas līdz augstai temperatūrai un vienmērīgai dzesēšanai, un tā izturība pret spēcīgu triecienu un lieci ir ievērojami uzlabota salīdzinājumā ar parasto stiklu.šobrīd izstāžu skapja stikls būtībā var būt neizsists, un tā stingrība nav tāda kā iepriekš.

Taču rūdītajam stiklam ir neparedzams pašeksplozijas risks, un pašsprādziena ātrums ir aptuveni 1 ‰ līdz 3 ‰.Lai gan tas nav augsts, muzejam tas nesis zināmus zaudējumus.

Galvenie faktori, kas ietekmē rūdīta stikla pašeksploziju, ir šādi:

1. Jo lielāks ir rūdīšanas spriegums, jo vieglāk tas eksplodēt.

2. Stikla pašeksplozijas varbūtība ir proporcionāla piemaisījumu daļiņu rādiusa izmēra kubiskajai jaudai.

3. Jo tuvāk piemaisījums atrodas stikla neitrālajam slānim, jo ​​vieglāk tas eksplodē pats.

4. Jo lielākas temperatūras izmaiņas (vai nevienmērīga stikla uzkaršana), jo vieglāk tas eksplodēt.

5. Jo lielāks spēks tiek iedarbināts uz stiklu, jo vieglāk tas uzsprāgst, tāpēc griestiem paredzētais stikls, visticamāk, eksplodēs nekā vertikālais stikls aizkaru sienai.

6. Vienam un tam pašam stiklam, jo ​​lielāks tilpums, jo lielāka iespējamība pašam uzsprāgt.

Patlaban muzeja stratēģija ir izmantot līmi, lai savienotu kopā divus rūdīta stikla slāņus, ko sauc par līmi pildītu stiklu, kas var ne tikai efektīvi samazināt pašsprādziena fenomenu, bet arī stikla lauskas pēc pašsprādziena. sasaistīti un nekaitēs eksponātiem.

Iepriekš minētais ir kvalitatīvu muzeja stikla vitrīnu ieviešana.Ja vēlaties uzzināt vairāk par stikla vitrīnu skapjiem, lūdzu, sazinieties ar mums.